ES NOGALINĀJU
Шрифт:
— Bliez, bliez, uzbliez vēl!
Apstākļi bija tādi: tobrīd visa pilsēta zināja, ka Petļura to tūliņ atstās. Ja ne šonakt, tad nākamajā naktī. Viņpus Dņepras uzbrukumu bija sākuši boļševiki, un klīda baumas, ka to ir milzīgas masas, nu, un jāatzīst, ka visa pilsēta viņus gaidīja ne vien ar nepacietību, bet — es pat teiktu — ar sajūsmu. Jo tas, ko Petļuras karaspēks bija pastrādājis Kijevā šajā pēdējā savas varas mēnesī, ar prātu grūti aptverams. Ik brīdi uzliesmoja grautiņi, ik dienas kāds tika nogalināts, zināms, pirmām kārtām ebreji. Kaut kas tika rekvizēts, pa pilsētu drāzās automobiļi, un tajos bija cilvēki papahās ar sarkani trestotiem, smailiem galiem, tālīnie lielgabali pēdējās dienās nerimās ne brīdi. Ne dienu, ne nakti. Cilvēkus pārņēmušas gaidas, acis visiem vērīgas, bažu" pilnas. Un vēl vakar zem maniem logiem pusi dienas sniegā bija gulējuši divi līķi. Viens pelēkā šinelī, otrs melnā darba blūzē, un abi bez zābakiem. Un ļaudis te rāvās sānis, te salasījās pūlīšos, redzēju — sievas kailām galvām izšāvās no pavārtēm, kratīja dūres pret debesīm un sauca:
— Nu, pagaidiet tikai! Gan atnāks boļševiki, gan atnāks!
Sie divi nezin par ko nošautie izskatījās pretīgi un nožēlojami. Tā ka galu galā arī es sāku gaidīt boļševikus. Un viņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Debesis satumsa, un lielgabali tālumā dunēja it kā no pašiem zemes dziļumiem.
Tātad…
Tatad: lampa deg omulīgi un reizē bažīgi, dzīvoklī esmu gluži viens, grāmatas izsvaidītas (jo visas šīs jezgas laikā es tiku lolojis neprātīgu sapni — sagatavoties zinātņu grāda iegūšanai), bet es noņēmos ar čemodāniņu-.
Atgadījās, man jums jāsaka, tas, ka notikumi negaidot ielauzās manā dzīvoklī un aiz matiem izrāva mani laukā, un aizvilka prom, un viss izkūpēja kā velnišķi nelāgs sapnis. Tai pašā krēslas stundā biju pārnācis no nomales strādnieku slimnīcas, kur biju ordinators sieviešu ķirurģiskajā nodajā, un durvju šķirbā atradis nepatīkamu kroņa vēstuli. Biju to turpat kāpņu laukumiņā atplēsis, izlasījis zīmītē rakstīto un apsēdies tieši uz kāpnēm.
Zīmītē zilganā mašīnrakstā bija nodrukāts:
«Ar šeit teikto …»
īsi pārceļot krievu mēlē:
«Pēc šī ziņojuma saņemšanas jūs tiekat aicināts divu stundu laikā ierasties Sānitārajā pārvaldē, lai saņemtu norīkojumu …»
Vārdu sakot, šī pati spožā armija, kas pamet uz ielām līķus, Petļuras tētiņš, grautiņi un es ar sarkanu krustu uz piedurknes tajā pašā kompānijā … Mana fantazēšana nevilkās ilgāk par minūti, turklāt uz kāpnēm. Pielēcu kājās kā atsperes sviests, iegāju dzīvoklī, un, lūk, uz skatuves parādījās čemodāniņš. Plāns man radās ātri. No dzīvokļa jāaiziet, mazliet veļas — un prom uz nomali pie drauga feldšera, cilvēka ar melanholisku seju un skaidri manāmu boļševistisku noslieci. Tupēšu pie viņa, kamēr Petļura nebūs izdzīts. Bet ja nu viņu nekur neizdzen? Varbūt šie sengaidītie boļševiki ir mīts? Kur esat, lielgabali? Pieklusuši. Nekā, dun atkal…
Es nikni izmetu laukā kreklu, aizspiedu čemodāniņa slēdzi, ieliku kabatā brauniņu un rezerves aptveri, uzvilku šineli ar sarkanā krusta apsēju uz piedurknes, skumīgi pārlaidu visapkārt skatienu, nodzēsu lampu un, pustumsā starp ēnām taustīdamies, izgāju priekšistabā, iededzu tur gaismu, paņēmu bašliku un atvēru durvis uz kāpņu laukumiņu.
Un tūliņ klepodami priekšistabā ienāca divi vīri ar īsām kavalēristu karabīnēm plecos.
Viens bija ar piešiem, otrs bez tiem, abiem papahas ar zilām, smailām virspusēm, kas braši nokārās līdz vaigam.
Man sirds krūtīs salēcās.
— Vai jūs esat dakteris Jašvins? — pirmais kavalērists noprasīja.
— Jā, es, — neskanīgi atteicu.
— Nāksiet mums līdzi, — tas pats sacīja.
— Ko tas nozīmē? — mazliet atjēdzies, noprasīju.
— Sabotāžu, vei, šito, — atbildēja piešu šķindinātājs un jautri un šķelmīgi paraudzījās manī, — dakteri negrib mobilizēties — par to arī dabūs atbildēt pēc likuma.
Priekštelpā nodzisa gaisma, aizcirtās durvis, kāpnes,,, iela…
— Kurp tad jūs mani vedat? — es noprasīju un bikšu kabatā pieskāros viegli vēsajam, rievotajam spalam.
— Uz pirmo jātnieku pulku, — atbildēja piešotais.
— Kāpēc?
— Kā tā — kāpēc? — otrs brīnījās. — Tiekat iecelts mums par dakteri.
— Kas komandē pulku?
>— Pulkvedis Ļeščenko, — ar zināmu lepnumu atbildēja pirmais, un pa kreisi no manis ritmiski šķindēja viņa pieši.
«Esmu gatavais mūlāps,» nodomāju, «aizsapņojos pie tā čemodāniņa. Sazin kādu apakšbikšu dēļ… Vai man bija grūti iziet piecas minūtes agrāk…»
Kad nonācām pie savrupmājas, pār pilsētu jau pletās melnas, saltas debesis un pie tām iemirdzējās zvaigznes. Leduspuķēm klātajās logu rūtīs mirdzēja elektrība. Piešus šķindinot, mani ieveda tukšā, putekļainā istabā, kurā no iedauzīta, tulpjveidīga opāla krāsas kupola apakšas žilbinošu gaismu meta spēcīga elektriskā spuldze. Kaktā rēgojās ložmetēja stobrs, un manu uzmanību piesaistīja rūsganie un sarkanie plankumi kaktā līdzās ložmetējam, tur, kur sadriskāts karājās dārgs gobelēns.
«Tās taču ir asinis,» es nodomāju, un mana sirds nepatīkami sažņaudzās.
— Pan pulkvedi, — paklusām sacīja piešotais, — atvedām dakteri.
— Vai žīds? — piepeši kaut kur iebrēcās sausa, piesmakuši balss.
Durvis, kas bija apsistas ar gobelēnu, kurā bija attēloti ganiņi, nedzirdami atvērās, un ātri ienāca kāds cilvēks.
Mugurā viņam bija lielisks šinelis un pie zābakiem pieši. Viņš bija cieši apjozies ar sudraba kalumiem rotātu kaukāziešu jostu, un pie sāniem spožajā elektrības gaismā zibsnīt zibsnīja kaukāziešu zobens. Galvā viņam bija jērene ar aveņkrāsas augšu, ko krustoja zeltītas treses. Iešķībās acis viņa sejā raudzījās ļauni, slimīgi, dīvaini, it kā tajās lēkātu melnas bumbiņas. Seja bija kā nosēta ar bakurētām, un melnās, apcirptās ūsas nervozi raustījās.
— Nē, nav žīds, — kavalērists atbildēja.
Tad šis cilvēks pielēca man klāt un ieskatījās acīs.
— Jūs neesat žīds, — viņš ar stipru ukraiņu akcentu ierunājās kroplā valodā, krievu un ukraiņu vārdus jaukdams, — bet neesat labāks par žīdu. Un, kā tik beigsies kauja, es nodošu jūs kara tiesai. Tiksiet nošauts par sa- botāžu. Neatkāpties no viņa ne soli! — viņš pavēlēja ka- valēristiem. — Un dot dakterim zirgu!
Es stāvēju, cietu klusu un, jādomā, biju bāls. Tālāk viss atkal norisinājās kā neskaidrā sapnī. Kaktā kāds žēli ierunājās:
— Jele apžēlojieties, pan pulkvedi…
Es neskaidri saskatīju drebošu bārdiņu, noskrandušu zaldāta šineli. Ap to pazibēja kavalēristu sejas.
— Dezertieris? — nodziedājās man jau pazīstamā pie- smakusī balss. — Ek tu, maita, maita!