Чтение онлайн

«Tas butiba bija neiespejami, jo 1892. gada «Oda pucei» tika tulkota anglu valoda, un Po nezinaja kiniesu valodu. Es personigi uzskatu, ka Po, rakstot so dzejoli, nebija avota.

Kapec Po par putnu izvelejas kraukli?

– Iemesli ir acimredzami: sis putns ieklaujas dzejola melanholiskaja toni. Tad varnam ir bediga kapsetas putnu slava. Vinu melnais apspalvojums simbolize seras. Turklat dazas legendas viniem tiek pieskirta starpnieka loma starp so un pecnaves dzivi.

«Viss norada uz so gudro un viltigo putnu.» Krauklis ir magisks putns un tam, ka tas ir melns, ir simboliska nozime.

– Sis putns kadreiz bija balts. Ebreju folklora vesta, ka Dievs sodijis kraukli par to, ka vins neatgriezas pie Noas, kurs vinu atbrivoja no skirsta, lai noskaidrotu, vai udens nav nosedies no zemes. Ta kraukla baltais apspalvojums kluva melns. So ideju parnema Ovidijs sava Metamorfozes. Vina krauklis ari bija balts, lidz Apollons vinu sodija par to, ka bija informejis vinu par milota neuzticibu. Bet visvairak mani fascine ideja par refrena atsifresanu. Muzika si ir galvena tema, kas atkartojas daudzas reizes. Refrena klatbutne nosaka darba formu. Visizplatitaka muzikas forma, kurai ir refrens, ir rondo. Bet atgriezisimies pie dzejola. Taja 11 stanzas no 18 beidzas ar refrenu. Sis ir arkartigi veiksmigs Po atradums, jo «nevermore» atstaj specigaku iespaidu neka poetiskas diskusijas par laika neatgriezeniskumu. Francu alegoriskaja poema «Rozes romantika», kas sarakstita 13. gadsimta, ilgstosas diskusijas par so temu ir nogurdinosas ar savu garlaicigo vienmulibu. Si varda prototips varetu but fraze «ne vairak», ko Po ne reizi vien izmantoja savos dzejolos «Vina paradize», «Zantei» un «Linors». Vards «nekad vairs» literatura tika lietots vairakas reizes, parasti saistiba ar navi un pirms Po, tapec vinu nevar saukt par vienigo izgudrotaju. Tacu tikai pec «The Raven» un pateicoties tam vards kluva tik izteiksmigs. Sis ir sarezgits vards, kas sastav no diviem apstakla vardiem, no kuriem viens ir negativs: «nekad» un «vairak», kas nozime «nekad vairs». Dzejoli krauklis sesas reizes atbild «nekad vairs», tacu sie atkartojumi nav viens otram identiski, katru reizi vardam iegustot jaunu semantisko pieskanu. Tagad, iespejams, ir verts pieskarties panta formai. Tur ir ta magija! Sistemu, ko izmantoja Po, sauc par zilbju toniku. Galvenais meritajs ir oktametra troheja, peda ir divzilbju ar uzsvaru uz pirmo zilbi. Strofa skaititajs ir akatalektiska oktametra, katalektiska oktametra un trohaiska tetrametra kombinacija. Dzejolim ir iekseja atskana, kuras markieris ir cezura, sadalot katras strofas pirmo un treso rindinu uz pusem. Dzejolis ir bagats ar tadam stilistiskam iericem ka aliteracija– to pasu skanu izmantosana neparedzetas vietas. «The Raven» ir muzikala galvenokart tapec, ka ta ir bagata ar skanu efektiem. Po izmantoja ari tadu tehniku ka paronomazija. Saja gadijuma tiek izmantoti vardi, kas izklausas lidzigi, bet kuriem ir atskiriga nozime. Tagad problema ir aiznemsanas. Literaturzinatnieki uzskata, ka Po «Kraukla» ritmu aizguvis no britu dzejnieces Elizabetes Bareta poemas «The Matchmaking of Lady Geraldine». Kada Brodvejas zurnala vins publiceja kritisku rakstu par Bareta dzejoli, kura rakstija, ka nevar iedomaties kaut ko cildenaku un skaistaku. Tomer vins noradija ari uz vinas trukumiem; Po rakstija, ka vinas dzeja cies no vienmulibas un tai trukst originalitates. Tulit pec The Raven publicesanas Edgars Po kluva par valsts slavenibu. Autora biografs rakstija: «Nekad agrak amerikana dzejolis nav guvis tik atrus un plasus panakumus. «Krauklis patiesam var izdzit ergli no valsts emblemas.» Tacu slava neatnesa Po naudu, kas vinam bija loti nepieciesama. Viena no vestulem sev raksturiga maniere vins rakstija: «Es vairs neesmu ieguvis naudu. Tagad es neesmu bagataks par to, ka biju vajakajos laikos, iznemot varbut ceribas, bet jus nevarat tas laist apgroziba. Crow guva panakumus ari Eiropa. Elizabete Bareta rakstija Po: «Seit, Anglija, jusu Krauklis radija sensaciju, izraisija istu «sausmu vilni». Kada saviesiga vakara, kura Po bija viesis, vinam ludza nolasit savu dzejoli. Pec dzejnieka luguma tika izslegtas lampas, un istaba iegrima tumsa. Po saka lasit tik dveseliska un melodiska balsi, ka satriektie klausitaji baidijas elpot, lai neiznicinatu dzejnieka valdzinoso efektu. burvestiba. Kad lampas atkal tika iedegtas, jauns virietis piecelas un sacija: «Ikviena viriesa dzive ir ists notikums dzirdet Po lasam The Raven.» Visbeidzot, publikacijas vesture ir interesanta. Po meginaja pardot dzejoli savam bijusajam darba devejam Grehemam Filadelfija, tacu Grehems atteicas pirkt un izdrukat dzejoli, tacu samaksaja vinam 15 dolarus ka palidzibu. Otrais meginajums bija veiksmigs: American Review ipasnieks iegadajas «The Crow» par 9 USD un publiceja to zurnala 1845. gada februara numura. Nebudams parliecinats par sevi, Po publiceja savu sedevru ar pseidonimu «Quarles». Lai gan pirma dzejola provizoriska publikacija ar autora vardu notika menesi ieprieks Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Pirms publikacijas bija sajusminats Nataniela Vilisa vertejums. Sis numurs ir mana arhiva, un es burtiski atceros Vilisa vardus: «Musuprat, tas ir vienigais amerikanu literaturai zinamais «gaistosas dzejas» piemers; un plana smalkumam, apbrinojamajai versifikacijas makslai, apbrinojami augstajam fantazijas lidojumam un tas «draudigajam sarmam» anglu dzeja nav lidzvertiga. Si ir viena no «istajam delikatesem», kas baro musu izteli. Vina rindas uz visiem laikiem paliks to lasitaju atmina. Vina dzives laika bija 18 publikacijas un vel divas tulit pec Po naves. «Annabel Lee» ir pedejais dzejolis, ko rakstija Po. Po seit attista ari jaunas sievietes naves temu. Manuprat, prototips nenotika. Tomer Annabelas tels vareja but rakstnieka sieva Virdzinija Klema. Dzejolis tapis 1849. gada, tacu publicets tikai pec rakstnieka naves taja pasa gada. Pasaule lielaka rakstnieka naves apstakli joprojam ir neskaidri, un nav ari vienpratibas par Po naves celoni. Oktobra sakuma Edgars Po tika atrasts maldiga stavokli, gulot uz ielas solina Baltimora. Vins tika nogadats slimnica, kur svetdien, 7. oktobri, pulksten 5:00 nomira. Pec pieticiga dievkalpojuma Po tika apglabats Baltimoras kapseta. Divdesmit piecus gadus velak vina mirstigas atliekas tika parapbeditas zem iespaidigaka kapakmens. Piemineklis norada, ka zem ta apglabata ari rakstnieka sieva un viramate. Pastav vairakas teorijas par Po naves celoni: pasnaviba depresijas del, slepkaviba, holera, gripa, sifiliss, meningits, diabets, vezis un saindesanas ar alkoholu. Patiesiba Po cieta no smagam galvassapem un nevareja kusteties, lasit vai rakstit. Lai atbrivotos no mokosam sapem, vins dzera, lietoja morfiju un opiju. Gadu pirms naves vins gandriz nomira no laudana pardozesanas, ko tajos laikos plasi izmantoja ka pretsapju lidzekli. 2006. gada zinatnieki petija matu paraugu, kura rezultati atspekoja iespejamibu saindeties no svina, dzivsudraba vai citiem toksiskiem smago metalu izgarojumiem. Holera tika nosaukta ari ka ticamakais celonis. Po gaja cauri Filadelfijai 1849. gada sakuma, kad tur bija holeras epidemija. Vins, atrodoties pilseta, saslima un rakstija savai viramatei Marijai Klemmai, ka «iespejams, vins ir saslimis ar holeru vai kaut ko tikpat briesmigu uzbrukumu». Beru dievkalpojums bija loti vienkarss, tas notika pulksten 4 pecpusdiena, pirmdien, 1849. gada 8. oktobri. Atnaca tikai astoni cilveki. Rakstnieka onkulis Henrijs nopirka letu zarku, bralens Nelsons samaksaja par katafalku, un arsta sieva uzsuva apvalku. Visa ceremonija auksta laika del ilga tikai tris minutes. Spredika nebija, jo ieradas maz cilveku. Tagad es jums pastastisu, kas mani ipasi aizkustinaja. Tas padara amerikanus par amerikaniem. 2009. gada 10. oktobri Baltimora notika labi sagatavoti izcila rakstnieka beru dievkalpojumi. Aktieri ta laika kleitas teloja laikabiedrus. Po un citi sen mirusi rakstnieki un makslinieki. Vini visi pec kartas lasija beru oraciju, kas pielagota fragmentiem no darbiem par Edgaru Po. Beres tika izmantota preciza rakstnieka zarka kopija ar vina kermena vaska figuru. Nakamaja diena kariete ar zarku aizbrauca pa pilsetas galvenajam ielam uz Po muzeju Amity iela uz Vestminsteras kapsetu. Sakotneji uz Po kapa nebija uzlikts kapa piemineklis, vins tika apglabats talakaja sturi blakus Po vecaka vecteva kapam. Balta italu marmora kapa piemineklis, ko pasutijis Edgara bralens Nelsons Po, tika iznicinats, kad no sliedem noskrejis vilciens ietriecas kapsetas noliktava, kur glabajas piemineklis. Ta vieta uz kapa tika uzstadita akmens plaksne, uz kuras bija rakstits Nr.80. 1873.gada dzejnieks Pols Heine apmekleja Po kapu un, sokets par ta postoso stavokli, rakstija rakstu avize. Sara Raisa, skolotaja no Baltimoras, ir uzsakusi lidzeklu vaksanas pasakumus jauna pieminekla izveidei. Ziedojumi naca no daudziem cilvekiem un no citam ASV pilsetam. Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miruso mirstigo atlieku parapbedisana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Bijuso kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzimsanas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miruso mirstigo atlieku parapbedisana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Bijuso kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzimsanas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jauna pieminekla projekta autors bija arhitekts Dzordzs Frederiks, un buvniecibu veica pulkvedis Sisons. Kopejas pieminekla izmaksas bija nedaudz vairak par 1500 USD. Miruso mirstigo atlieku parapbedisana notika 1875. gada 1. oktobri jauna vieta, blakus baznicas fasadei. Bijuso kapu vietu klaja pilsetas iedzivotaja davinats akmens. Tris kapu raceji, kas ekshumeja Po mirstigas atliekas, vispirms izraka jauno karaviru. Zem ta vini atrada Po zarku. Dazus gadus velak vina sievas Virdzinijas mirstigas atliekas tika parvietotas uz Po jauno kapu, jo kapseta, kura vina tika apglabata, tika iznicinata un vinai nebija pecnaceju, kas varetu pieprasit vinas mirstigas atliekas. Viens no Po agrinajiem biografiem panema vinas mirstigas atliekas un glabaja tas kaste zem savas gultas, lidz tas beidzot tika parapbeditas kopa ar vinas vira mirstigajam atliekam. Tas notika Edgara Alana Po dzimsanas 76. gadadiena. Edgara Alana Po bibliografija ir divi stasti, divi dzejoli, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoli un 10 esejas. Rakstnieka dzives laika tika izdoti 7 vina darbu krajumi: 4 poetiski un 3 prozas. Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literara karjera sakas 1827. gada, izdodot dzejas krajumu «Tamerlane un citi dzejoli», kas izdots ar pseidonimu «Bostonietis». Kritika nepieversa uzmanibu nezinamajam autoram. Vina nakama kolekcija ari palika nepamanita. Visveiksmigakais darbs rakstnieka dzives laika bija «Zelta blaktis», kas uzvareja stastu konkursa. Par to Po sanema savas karjeras lielako vienreizejo honoraru – 100 dolarus. Gramata The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinatniskas fantastikas zanra pamatus. Tam sekoja stasts par Artura Gordona Pima piedzivojumiem un nepabeigta Juliusa Rodmena dienasgramata. 1841. gada publicetais stasts «Slepkaviba Morga iela» atnesa vinam pasaules slavu ka detektivzanra pamatlicejam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis».

«Tas ir parsteidzosi, cik daudz informacijas jus glabajat sava galva,» sacija apdullinata Sara.

«Bet es pat neesmu teicis pusi no ta, ko zinu par Po,» atbildeja glaimotais Belcebuls.

5. Vini speleja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laika izradijas uzvaretajs daudz biezak neka Sara. Tas nav parsteidzosi, jo vins bija plass un dzili domajoss radijums. Vins vareja veikt vairakus sarezgitus uzdevumus vienlaikus, kamer Sara domaja sauras naturalisma robezas, kas raksturigs visiem tiem, kuri, ka saka, klist tumsa. Kamer Belcebula skatiens bija versts uz saha galdinu, Sara nenoversa skatienu uz vinu, vina izstiepa kaju zem galda un pieskaras vina kajai. Neskatoties vina juta, ka vins nedaudz saspringst, bet to neizradija. Vins neatkapas no iemiletas sievietes. Vina atturiba vairoja vinas ceribu. Vinas ceriba bija uzbrukums vina stoicismam. Vinu lenums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanigi savas darbibas. Vina nesteidzas doties uzbrukuma, lai gan vina mira no velmes ciesi piekerties vinam. Vins nebija atrauts no speles, jo saprata, ka mazakais uzmundrinajums no vina puses radis Saras jutam vetrainu kapumu. Tagad vina rikojas nedrosi, baidoties pamodinat pret sevi Belcebulu, un vins saprot, ka tiek austs milas tikls.

Sara pamanija, ka vins biezi skatas pulksteni. Bija jau vels vakars, kad vina jautaja:

– Tu atkal kaut kur dosies?

– Ja. Jus zinat, cik daudz steidzamu lietu man ir.

– Ka es varu tos zinat, sis tavas lietas!

– Nu un ko tad? – Belcebuls jautaja, pamanijis aizkaitinajumu toni.

– Es visus vakarus pavadu viena.

– Tev ir viss, ko velies; maja, nauda, skaistas lietas. Ko vel vajag?

– Man no kaut ka ir bail.

– Kapec sis bailes? – Belcebuls bija parsteigts. «Es apsoliju jums savu aizsardzibu.»

– Kas ar mani notiks?

– Nekas. Tavs liktenis nav atkarigs no manis.

– Tas tiesam ir jaunums! Vai tas mani padara mierigaku? Nezinu. Klausies mani. Majai vajadziga saimniece, kura uznemtos visas rupes. Vai jums nav ilgas pec gimenes dzives?

– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klist muzigi. Preceties?! Labak ir doties baseina! Es nevaru but milestibas objekts. Vienkarsi zini to. Un tad milet sievieti nozime atdot sevi vinai. Un ta ir ne tikai pastaviga tiranija, bet ari anarhija!

– Vai tu esi kadreiz iemilejusies?

Vina uzdeva vinam so jautajumu iemesla del. Lai gan vins bija velns, vins kluva vinai dargs un lidzigs virietim. Turklat Sara bija parliecinata, ka reiz sanems pieradijumus, ka Belcebuls vinu uztveris labveligak neka citas sievietes, bet tikmer, ta trukstot, daleji vina sarma iespaida, daleji neremdinamo slapju del. but miletiem, daleji tapec, ka vinu neizlemiba, ko piedzivoja sievietes ar lieko svaru vecuma, kad vinam jakeras pie dazadiem trikiem, lai butu pievilcigas, iedvesmojusi ceriba, ka drizuma vinu attiecibu robezas parkaps pats Belcebuls.

«Es neatceros, kad vareju to atlauties.» Kada gan tam nozime?

– Es varetu upuret savu ekskluzivitati! Lai savaldzinatu sievieti, vajag tik maz!

«Sievietes nav upuru vertas.»

Pec siem vardiem Saras jutas apjuka.

«Neuztveriet to tik personiski,» sacija Belcebuls, redzot vinu satrauktu.

– Tas bija stulbi… Es sev glaimoju ar ceribu, ka neesmu pret tevi vienaldziga.

«Jus nesaprotat apzinatas, bet vel nerealizetas tieksanas vertibu.» Fausts to saprata, es saprotu, bet tu ne.

«Man ir vajadziga dzives pilniba, nevis sastingusa briza apbrinosana.» Atcerejos Faustu un ari sevi! Jus abi esat viriesi, un es esmu sieviete!

«Bet ta ir jusu darisana, nevis mana,» Belcebuls to atmeta.

– Tava neiecietiba pret sievietem ir vienkarsi nezeliga! Vai tu zini, kas tu esi?

– Pastasti.

– Tu esi seksuals rasists!

Sis tirades laika Belcebuls, preteji ierastajam, kluva jautrs.

– Oho. Neviens man nekad nav teicis, ka esmu iegrimis seksuala rasisma. Un kas! Tas mani zinama mera glaimo. Es paskaidrosu velak, kapec. Sieviete ir visu nepatiksanas celonis. Pat viesulvetras sauc sieviesu vardos.

– Tatad tev vienalga par mani? Es varbut neesmu jauns, bet man ir veseliba un ideali. Es varu cinities.

– Ja atlaujat man izteikties telaini, tad teiksu ta: luk, jus maldaties. Vel mazliet pacietibas, ludzu. Ir daudz lietu, par kuram jadoma. Un katru dienu tiek pievienoti arvien vairak. Es daru savu darbu, nostradaju savu dupsi, es palaujos tikai uz sevi. Es visu redzu, visu zinu…

«Un tavas rokas ir garas,» piebilda Sara.

«No sejienes izradas, ka es varu vienlaikus intriget seit un sajaukt savas pedas tur.» Isak sakot, es vienmer esmu ar kaut ko aiznemta. Apmeram pirms cetrdesmit gadiem es aicinaju To Kungu, lai atrisinatu dilemmu. Vins atteicas piedalities mana lieta. Es atceros, ka vins, tapat ka pravietis Nehemija, kad vini vinu sauca, kad vins jau bija uzkapis pa kapnem, teica: «Es nevaru nokapt. Es daru lielisku darbu.»

– Vai tu tiesam esi specigs?

«Es jums jau teicu, ka varu uzpust tadu uguni, ka to nevar nodzest viss okeana udens.» Es sutu slimibas, badu, postu, nesaskanas, nelaimes, es iedvesu naidu, skaudibu, ko vel? Es personificeju sis pasaules postosas galejibas. Bet tik nezeligs es esmu. Vismazakajas lietas ir launums. Panemiet zarnu bakteriju. Si neredzama butne izraisija holeras epidemiju, kas prasija miljoniem dzivibu.

«Jus lepojaties ar to, ka izplatat launumu un spidzinat cilvekus.»

Belcebulam patika sis parmetums, kura bija vairak emociju neka logikas.

«Es domaju, ka jums bus diezgan saprotams, ka tikai sapes liek cilvekam domat.» Sapes vinu pazemo, ierobezo, patere pasapmierinatibu. Cilveki nezina visu, ko vini man ir parada. Neviens nenoverte manu aktiermakslu. Kadu laiku cilveks piedzivo bezspecibas sajutu, vins ir sokets, nepatiksanas vienmer piemekle peksni. Vins neatbrivosies no ta, kamer neizsmels savas sapes. Tad vinam rodas tikai vienkarsa un skaidra izpratne par dazam lietam. Ciesanas vinu padara garigu, vina jutas klust gaisakas, un tagad vins ir jutigaks neka agrak. Tapec, redzot, ka cilveki cies, es par to ipasi neuztraucos.